11.26.2009. Izstādes

Pasakas par bezmiegu

Kristas Burānes personālizstādē „Pasakas par bezmiegu“ bija apskatāmas 12 lielformāta fotogrāfijas, kuras papildināja audio ieraksti ar Parīzē satikto cilvēku dziedātām šūpuļdziesmām un pasakas par fotogrāfiju varoņiem. Izstāde stāstīja par to, kā cilvēki pretojas pilsētas agresīvajai dzīvei ar pasaku un miega dziesmu palīdzību. Tā bija fotogrāfijās, šūpuļdziesmās un pasakās izstāstīts stāsts par cilvēcības, maiguma, drošības un tuvības meklējumiem lielas pilsētas naktī.Pilsētas nakts un dienas dzīvi raksturo divas pretējas dimensijas – publiskā un privātā, sociālā un individuālā. Diena pilsētniekiem ir darba, pienākumu, sociālo lomu laiks, kurā kopā ar citiem viņš steidzas dzīvot, pelnīt, satikt vajadzīgos cilvēkus, veidot karjeru, izglītoties, lai nepazustu urbānajā burzmā, steigā un ņirboņā. Vakarā atgriežoties mājās, kas lielākajai daļai pilsētnieku atrodas tā saucamajos guļamrajonos, cilvēks nonāk savas privātās dzīves robežās, „noņem grimmu“, uzvelk čības, iedzer tēju, noskatās ziņu raidījumus, palasa grāmatu, iet gulēt un…NEVAR AIZMIGT.

Fotostāsta „Pasakas par bezmiegu“ varone vēlās vakara stundās iziet Parīzes ielās un sastop cilvēkus, kuri paši nevar aizmigt un, kas varētu mēģināt palīdzēt aizmigt viņai. Parīzē nejauši satikti dažādu tautību cilvēki ar šūpuļdziesmu palīdzību pilsētas publiskā nomoda agresijai pretī liek mieru un miegu.

Izstādes „Pasakas par bezmiegu” fotogrāfijas, audioieraksti un pasakas tapušas Kristai 2006. gada novembrī/decembrī uzturoties Parīzē rezidencē Cité Internationale des Arts.

Izstādes pavadījumu – Parīzes ambientu – veidoja Andris Indāns (Gas of Latvia).

Andrejsala, projektu telpa „Ēdnīca“
21.02. 07 – 25.03. 07

Līgas Lindenbaumas recenzija par izstādi žurnālā “Studija”

Aivas Kalves raksts par izstādi

Pasakas par bezmiegu
Pirmā pasaka

Reiz dzīvoja meitene, kura nevarēja aizmigt, jo baidījās no tumsas. Tāpēc viņas elektrības rēķini bija ļoti lieli. Gaisma viņas dzīvoklī dega visu nakti, tomēr bailes nekur nepazuda. Tumsa bija visur – aiz loga, drēbju skapī, zem gultas, starp grāmatu aizvērtajām lappusēm, virtuves skapīšos, kumodes atvilknēs, klavierēs un zābaku purngalos.
Meitene bija izmēģinājusi visu, ko parasti tādos gadījumos cilvēkiem iesaka – nēsāt līdzi naktslampiņu vai kabatas lukturīti, dzert pirms aizmigšanas pienu, aizvērt logiem priekšā aizskarus un visbeidzot – gulēt dienas laikā. Tomēr nekas nemainījās. Pat tad, kad viņa centās aizmigt gaišākajā vasaras rītā, tumsa, uzreiz bija klāt – tieši aiz acu plakstiņiem. Un tur nu neviena lampa nevarēja līdzēt.
Meitene zināja, ka citiem cilvēkiem aiz acu plakstiņiem ir sapņi, piemēram, par lidošanu, ceļošanu uz Mēnesi, mīlēšanos ar pamelām andersonēm, braukšanu ar leksusu, laimi un saticību pirtiņā, satikšanos ar višnu vai vecomammu, pārvēršanos par zāles stiebriņu vai slieku, uzvaru šaha čempionātā un sarunām ar tiem, kuri zina atbildes uz neatbildamiem jautājumiem. Tieši šo sapņu dēļ cilvēki noguļ pusi savas dzīves, bet otru pusi pavada, mēģinot viņus atcerēties.
Meitene, kura nevarēja aizmigt, jo baidījās no tumsas, sapņos redzēja tikai tumsu, kurā bija kāds noslēpums. Reiz viņai izdevās sapnī ienest vienu sērkociņu. Īsajā uguns uzliesmojumā meitene pamanīja, ka ir ieslēgta mazā, šaurā telpā bez logiem. Tik mazā un šaurā, ka sēdēt varēja, tikai pievelkot ceļgalus pie zoda, bet gulēt, saraujoties čokuriņā. Aizmigt, protams, tur nevarēja, jo grīda bija auksta un ļoti gribējās tikt projām. Tāpēc meitene nolēma bēgt. Viņa izklaudzināja pēc kārtas visas sienas un vienā no tām atradās dobjāk skanošs laukumiņš. Meitene sāka to urbināt, un tas ātri padevās. Siena drupa meitenes pirkstos, un caurums veidojās aizvien lielāks un dziļāks. Tomēr ar vienu nakti nepietika. Trešajā naktī meitene aiz sienas sāka dzirdēt tālu balsi. Likās, ka tā kaut ko dzied, bet, ko īsti, saprast nevarēja. Tomēr tieši balss dēļ meitene strādāja cītīgāk. No sienas izknibinātos gružus viņa lika spilvendrānā un pamostoties izbēra miskastē. Piektajā bēgšanas sapnī balss skanēja jau pavisam tuvu. Tā bija maiga, silta un ļoti gaiša. Meitene joprojām strādāja tumsā, bet balss tuvumā tā vairs nebija biedējoša. Un tad, piektās nakts beigās, siena padevās. Caur pirksta lieluma spraugu meitene ieraudzīja naksnīgu pilsētas ielu. Tuvumā dega dažas laternas, pretējās mājas logi bija tumši, bet līdzās skanēja balss. Tagad jau pavisam skaidri varēja saprast, ka tā dzied šūpuļdziesmu. Meitene atbalstīja galvu pret sienu un aizmiga. Sestajā naktī viņa izlauza sienā tik lielu caurumu, ka varēja caur to izspraukties un nokļūt uz ielas. Tur neviena nebija. Tikai mazs sunītis ar baltu astes galu aizskrēja aiz mājas stūra. Šūpuļdziesma vairs neskanēja. Par spīti laternām tumsa ap meiteni sabiezēja, un viņa saprata, ka ir jāiet tālāk.
„Kur tu esi?“ – viņa vaicāja. „Kur tu paliki?“. „Padziedi atkal,“- meitene čukstēja un devās pilsētā.
Viņa tonakt nebija vienīgā, kas atkal nevarēja aizmigt.

Otrā pasaka

Reiz dzīvoja puisis, kurš nevarēja aizmigt, jo visu laiku domāja par meiteni, kura viņam ļoti patika. Viņš nemitīgi iztēlojās, ko viņa dara, kur iet pa dienu, kā ir ģērbusies, ko ēd, kādus cilvēkus satiek, ko lasa, kādas filmas skatās, kādu mūziku klausās, ko jūt un ko domā. Vakaros viņš iztēlojās, kā viņa atgriežas mājās, cik nogurusi viņa ir, kā viņa pagatavo vakariņas, iet vannā, iededzina sveces, raksta dienasgrāmatu, apguļas gultā, apsedzas, aizver acis un aizmieg. Arī pēc tam, kad meitene jau guļ, puisis nevar aizmigt, jo viņam ir jādomā, kādus sapņus meitene redz. Kā viņa sapnī iet pa šaurām pilsētas ieliņām, kā viņai ir bail, jo no tumšajām durvju ailēm pēc viņas sniedzas rokas, kas cenšas viņai pieskarties, kā viņa skatās uz debesīm un redz tur daudz zvaigžņu, kuras krīt un krīt, un krīt. Tad meitene sāk skriet, atsperas, lec un sāk slīdēt virs ielas bruģa viegli un līksmi. Viņa lido, met gaisā kūleņus, šaudās kā pingponga bumbiņa starp māju sienām, līdz piekūst un nolaižas uz kāda balkona. Tur viņu sagaida liels, balts kaķis, kas ierāpjas klēpī un murrā.
Meitene glauda kaķi un domā par puisi, kurš viņai ļoti patīk. Par to, kā viņš no rīta pamostas, izkāpj no gultas, izstaipās, uzvelk sporta tērpu un iet skriet uz pilsētas parku. Skrienot viņš klausās vecu mūziku. Nu tur, Bītlus, piemēram, vai Rolling Stouns, reizēm viņš klausās Deep Purple, bet reizēm Black Sabbath. Vārdu sakot, katru reizi viņš izvēlas kaut ko pilnīgi citu, bet tieši tāpēc meitenei patīk par to domāt, jo katru reizi puisis ir mazliet cits.
Un viņš skrien un skrien, un skrien, ir nosvīdis, jūtas laimīgs, tad mājās viņš iet dušā un mazgājas, un dzied, un domā par meiteni, kura viņam ļoti patīk, par to, kā viņa tajā brīdi spiež svaigu apelsīna sulu savām ļoti veselīgajām un diētiskajām brokastīm. Viņš iztēlojas, kā saldi skāba sulas lāse tek gar meitenes delmu līdz pat elkonim, bet meitene mēģina to notvert ar mēli. Tas ir tik satraucoši, ka viņš par to domā visu rītu, visu dienu, visu vakaru. Tas ir tik satraucoši, ka viņš par to domā visu laiku un nevar aizmigt.

Trešā pasaka

Reiz dzīvoja meitene, kura nevarēja aizmigt, jo viņai zem mājas bija izbūvēta metro līnija, pa kuru vilcieni brauca ik pēc minūtes un trīsdesmit trīs sekundēm. Tāpēc arī meitenes gulta drebēja ik pēc minūtes un trīsdesmit trīs sekundēm. Pat ja meitene bija paspējusi aizvērt acis, tad, tikko kā vilciens pabrauca zem mājas, viņas plakstiņi notrīsēja un atvērās. Meitene bija ļoti nogurusi no tādas dzīves. Viss viņas mājā nemitīgi vibrēja un drebēja.
Vilcienam tuvojoties, vispirms gaitenī sāka šūpoties mētelis, tad no plaukta nokrita cepure, tad virtuvē sāka šķindēt trauki, istabā sāka svārstīties grāmatu plaukts, kratīties gulta, pēc tam no rakstāmgalda birt zīmuļi, un tad jau vilciens bija garām. Pēc minūtes un trīsdesmit trīs sekundēm viss atkārtojās – tikai pretējā virzienā, jo tuvojās vilciens no otras puses.
Arī tajās stundās, kad metro nestrādāja, meitene nevarēja gulēt, jo viņa dzirdēja, kā pa tukšajiem tuneļiem zem viņas gultas joņo vējš, grabinās milzīgas žurkas un staigā pazemes cilvēki, par kuriem rakstīja avīzēs, bet kurus neviens nebija redzējis.
Meitene, protams, bija domājusi par to, ka tā nav nekāda dzīve un vajadzētu pārcelties uz citu dzīvokli. Tomēr tas neko daudz nemainītu, jo tajā pilsētā bija ļoti daudz cilvēku, viņi visi katru dienu gribēja kaut kur braukt, un tāpēc zem katras mājas bija metro līnija.
Tad meitene nolēma mainīt visu dzīvi un pārcelties uz laukiem, jo tur ir miers kopā ar klusumu. Viņa salika visas savas mantas kastēs un izsauca uz dzīvokli strādniekus, kas palīdz cilvēkiem pārceļot no vienas vietas uz otru. Atbrauca četri vīrieši zaļos kombinezonos, kuri visas kastes salika baltā furgonā, paņēma no viņas adresi un aizbrauca. Bet meitene devās uz metro pieturu, lai dotos līdz vilcienam, ar kuru brauc uz laukiem. Viņa gribēja ceļot lēni un nesteidzīgi.
Vispirms meitenei bija jābrauc ar trešo metro līniju, tad ar piekto, pēc tam ar pirmo, tad viņa pārsēdās uz devīto, pēc tam uz otro, tad pārgāja uz ceturto, tad uz sesto, pēc tam viņai bija jābrauc ar septīto, tad ar desmito, pēc tam ar astoto un tad trešo, pēc tam atkal ar septīto, tad jāpāriet uz piekto, pēc tam uz pirmo, pēc pirmās uz ceturto, pēc ceturtās uz astoto, pēc astotās uz otro, pēc otrās uz sesto.
Tā viņa vēl joprojām brauc ar metro visās pilsētas līnijās pēc kārtas un cenšas atrast vienpadsmito, kurā ir pietura “Vilciens uz laukiem”. Tad, kad metro nestrādā, viņa klīst pa tukšajiem tuneļiem, mēģinot atrast paslēpto staciju. Tajā pašā laikā kāda cita meitene, kas tagad guļ viņas vecajā dzīvoklī, nevar aizmigt, jo dzird, kā zem gultas staigā pazemes cilvēki, par kuriem raksta avīzēs un kurus neviens nav redzējis.

Ceturtā pasaka

Reiz dzīvoja vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam ļoti reiba galva. Katru reizi, kad viņš to nolika uz spilvena, istaba ap viņu sāka griezties kā karuselī. Bet karuseļus viņš neieredzēja kopš bērnības. Jo reiz, kad viņš vēl bija pavisam mazs puika, pavisam, pavisam mazs, viņš kādā atrakciju parka loterijā laimēja divdesmit braucienus par brīvu ar ķēžu karuseli un divdesmit braucienus par brīvu uz velna rata, un divdesmit braucienus par brīvu ar spoku vilcieniņu. Tā bija ļoti liela balva, un visi bērni viņu apskauda. Bija jau arī par ko!
Ceļojošais atrakciju parks nākamajā dienā devās uz citu pilsētu, tāpēc puikam vajadzēja savu lielo laimestu izmantot vienā vakarā.
Viņš tā arī izdarīja – vispirms ļāva, lai divdesmit reižu viņa seju tumšajā spoku alā noglāsta skeleta pirksti, tad viņš divdesmit reižu lidoja virs priežu galotnēm lielajā ķēžu karuselī, un tad pienāca kārta velna ratam. Viņš teica, ka grib braukt visas viņa laimētās reizes kopā bez apstāšanās, un karuseļa uzraugs nosmēja: “Labi… tikai vēlāk nesūdzies!” Puika atbildēja: “Labi! Nesūdzēšos!”
Tad karuseļa uzraugs uzlika puikam drošības jostu, lai viņš nenokrīt griežoties, un nospieda sarkano pogu, kas iedarbināja velna ratu. Puika sāka griezties. Milzīgs spēks spieda viņu pie karuseļa apmales, mežs, cilvēki un citi karuseļi acu priekšā griezās aizvien ātrāk un ātrāk, līdz saplūda vienā krāsainā aplī. Viņš vairs nevarēja atšķirt kokus no mājām un mājas no cilvēkiem, un cilvēkus no debesīm, un debesis no zemes. Karuselis griezās, griezās, griezās.
Puika aizvēra acis, jo tāpat neko vairs nevarēja redzēt, un aizmiga. Viņš sapņoja, ka pabeidz skolu, ka aiziet armijā un ir tur bundzinieks, ka iemīlas pilsētas skaistākajā meitenē, apprec viņu, ka viņi nopērk lielu televizoru un katru vakaru to skatās, bet tad meitene aizbēg ar visu televizoru, viņš no bēdām vairs nezina, kur likties, tāpēc aiziet strādāt uz veļas mazgātavu, jo tur vienmēr ir daudz darba, neatliek laika skumjām domām un televizora vietā var skatīties, kā mazgājamās mašīnas lodziņā griežas veļa.
Kad velna rats apstājās, viņš atvēra acis. Karuseļa uzraugs noņēma drošības jostu un palīdzēja puikam nokāpt no karuseļa, jo viņam reiba galva. Bija pienācis vakars, vajadzēja iet mājās gulēt.
Nākamajā rītā, kad viņš pamodās, galva joprojām griezās, bet viņš tomēr devās uz darbu veļas mazgātavā, ieslēdza visas veļas mazgājamās mašīnas un skatījās, kā to lodziņos riņķo netīrās drēbes. Tie bija vienīgie brīži viņa dzīvē, kad viss atkal nostājās vecajās vietās – viņš vēl nebija pabeidzis skolu, nopircis televizoru un apprecējis skaistāko pilsētas meiteni.

Piektā pasaka

Reiz dzīvoja meitene, kura nevarēja aizmigt, jo viņa strādāja par naktssardzi bibliotēkā. Viņai bija maza istabiņa, kur pie sienas karājās atslēgas no lasītavām, grāmatu glabātavām, īpašajiem fondiem, direktora un grāmatvedes kabinetiem, darbinieku tualetēm un garderobes. Zem atslēgām bija diezgan ērts dīvāns, uz kura varēja lieliski saritināties čokuriņā, apsegties ar pledu un mierīgi aizmigt, bet viņa to nedarīja. Ne jau tāpēc, ka negribētu. Patiesībā meitenei ļoti nāca miegs, jo pa dienu viņa mācījās universitātē, pēc nodarbībām gatavojās nākamās dienas lekcijām, tad vēl uzkopa divus birojus un dienas laikā ļoti nogura. Par sardzi viņa piekrita strādāt, jo tad varēja naktīs neiet mājās, kur viņa dzīvoja kopā ar mammu un brāli vienistabas dzīvoklī bez siltā ūdens pilsētas pašā nomalē. Bibliotēkā bija duša, un universitāte atradās pavisam netālu – no rītiem meitene varētu mazliet ilgāk pagulēt, ja vien spētu aizmigt.
Bet katru reizi, kad meitene apgūlās uz dīvāniņa, izslēdza gaismu un aizvēra acis, viņa dzirdēja, kā pa vecās mājas sienu starpām viņai gandrīz blakus skraida izsalkušas peles, jo tās bija bibliotēkas sienas un bibliotēkas telpas, kurās atrast kaut ko ēdamu ir visai grūti. Pēc mirkļa viņa dzirdēja, kā peles, sajutušas vakariņās apēstās bulciņas smaržu, saskrien mazajā istabiņā un ūsas kustinot, ošņā gaisu.
Meitenei bija ļoti bail iedegt gaismu un ieraudzīt simtiem mazu, melnu, izsalkušu acu, kas meklē vairs neesošu bulciņu, bet vēl vairāk viņai bija bail sajust uz sava vēdera simtiem izsalkušu kājiņu, kas, sekojot bulciņas smaržai, dotos uz viņas muti. Tāpēc meitene nolēma neiet gulēt, gaismu vienmēr turēt ieslēgtu, bet laiku izmantot lietderīgi, lasot visas tās grāmatas, kurām nebija vietas viņas vienistabas dzīvoklī.
Meitene bija gudra, tāpēc izvēlējās gudras grāmatas. Viņa lasīja Aristoteli un Aristofanu, Bartu un Brehtu, Ciceronu un Celmu, Didro un Deridā, Engelsu un Einšteinu, Fuko un Frēgi, Gadameru un Gēti, Huserlu un Heidegeru, Iļinu un Ingardenu, Jītsu un Jaspersu, Kirkegoru un Kantu, Loku un Loci, Merlo-Pontī un Marksu, Nīči un Nāgelu, Ostinu un Okamas Viljam, Platonu un Prustu, Ruso un Rilki, Serlu un Sartru, Toporovu un Tomsonu, Unamuno un Umberto (lai gan viņam bija jābūt pie burta E), Vitgenšteinu un Vivekānandu, Zīskindu un Zālamanu. Bet tad viņa tomēr neizturēja. Meitene pameta darbu bibliotēkā, jo nav nekādas jēgas no vesela alfabēta ar gudriem vīriešiem, ja starp viņiem nav neviena, kas aizdzītu peles un noliktu gulēt.

Sestā pasaka

Reiz dzīvoja vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam bija ļoti jautri, viņš visu laiku smējās un stāstīja jokus. Viņa dzīvoklis vienmēr bija pilns ar cilvēkiem, tie nāca pie vīra gan tad, kad viņiem bija skumji, jo vīrs prata viņus sasmīdināt, gan tad, kad viņi bija ļoti priecīgi, jo vīrs prata viņu prieku padarīt vēl lielāku. Vīra virtuvē vienmēr kāds cepa picu un pankūkas, gatavoja salātus, vārīja tēju un ielēja vīnu. Vīra viesistabā vienmēr kāds spēlēja klavieres, zolīti un Ādamam bij’ septiņ’ dēli, vīra tualetē vienmēr kāds čurāja, bet citreiz vēma, vīra guļamistabā vienmēr kāds mīlējās vai vismaz bučojās.
Viesiem bija jautri, tāpēc visi vienmēr teica: “Jāaiziet šovakar pie vīra!” Viņa dzīvoklī vienmēr skanēja dziesmas un bija vasara pat tad, kad ārā izskatījās pēc ziemas. Tad, kad vieni ciemiņi aizgāja, citi jau klauvēja pie durvīm, un vīrs smejoties viņus ielaida, izdalīja visiem svilpītes, zvaniņus, papīra cepurītes, popkorna tūtas, un viņi skatījās komēdijas, bet pēc tam dejoja līnijdejas, kas patiesībā nebija līnijdejas, bet tikai tāds joks.
Vīrs nemaz nenogura. Kad viesi viņam vaicāja: “Vai tu negribi gulēt?”, viņš atbildēja: “Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu miegam!”
Tāpēc katru vakaru viņa dzīvoklī bija svētki, katru nakti pār viņa māju sprāga salūts.
Kaimiņiem vīrs nemaz nepatika, jo arī kaimiņi viņa dēļ nevarēja aizmigt. Katru nakti policija saņēma kaimiņu sūdzības. Tāpēc katru nakti policija brauca pie vīra, lai aizliegtu viņam svilpītes, zvaniņus, līnijdejas, dziesmas un salūtu. Vīrs katru nakti apsolīja, ka uzvedīsies klusāk, lai kaimiņi varētu gulēt, bet tad viņam uznāca smiekli, un viņš aizmirsa savu solījumu. Viņš vispār diezgan bieži mēdza aizmirst svarīgas lietas – darba sapulces, elektrības rēķinus, reiz viņš, ejot ārā, aizmirsa uzvilkt kurpes. Nevar jau to visu atcerēties, ja dzīve ir tik jautra!
Tad vienu dienu ciemiņi atnāca pie vīra durvīm, bet tās bija ciet. Viņi pamīņājās, pamīņājās un vīlušies devās prom. Ciemiņi atnāca arī nākamajā dienā, bet durvis atkal bija ciet. Arī aiznākamajā un visās pārējās dienās neviens viņiem neatvēra. Ciemiņi skuma, kaimiņi priecājās, bet neviens no viņiem nezināja, kur ir palicis vīrs, kurš nevarēja aizmigt.
Ar vīru nebija noticis nekas slikts. Viņš tikai visu bija aizmirsis, kad, ejot garām kādai kafejnīcai, nejauši ieraudzīja skumjāko meiteni pilsētā. Protams, viņa tur strādāja par oficianti. Vīrs nopirka alu, apsēdās pie galdiņa un saprata, ka ir noguris tik ļoti, ka nevar aizmigt.

Septītā pasaka

Reiz dzīvoja meitene, kura nevarēja aizmigt, jo baidījās, ka varētu nepamosties. Reiz jau tā gandrīz bija gadījies. Viņa nakts vidū atvēra acis, paskatījās apkārt, ieraudzīja savu istabu, piecēlās gultā sēdus, tad nolēma aiziet uz virtuvi padzerties. Virtuvē viņa atvēra ledusskapi, izņēma sulu, ielēja to krūzē, padzērās, aizgāja atpakaļ uz guļamistabu un ieraudzīja sevi guļam gultā. No sākuma viņa pārbijās līdz nāvei, bet tad saprata, ka tas ir tikai sapnis, atvēra acis un, sirdij dauzoties, paskatījās apkārt. Viņas istabā nekas nebija mainījies, aiz loga šūpojās laterna, un tās gaisma uz meitenes istabas sienām radīja savādi spokainas ēnas. Meitene piecēlās un aizgāja uz virtuvi, atvēra ledusskapi, izņēma sulu, ielēja to glāzē un padzērās. Kad sirds bija mazliet norimusi, viņa devās atpakaļ uz gultu un atkal ieraudzīja tajā sevi. Arī šī pamošanās bija tikai sapnis, un tas bija baisi. Viņa patiešām gribēja pamosties un tāpēc atvēra acis. Tikai šoreiz meitene vairs nebija tik pārliecināta, ka tas patiešām izdevies. Tāpēc viņa drošības pēc sev no visa spēka ieknieba un pēc tam vēl arī iekoda. Tas sāpēja tik ļoti, ka viņa atvēra acis jau ceturto reizi. „Paldies Dievam!“ viņa nodomāja un paskatījās uz savu roku; tajā koduma pēdas neredzēja. „Velns parāvis!“ Meitene vairs neko nesaprata. „Es guļu, vai esmu nomodā?“ viņa skaļi vaicāja un beidzot pamodās. Pati no savas balss.
Lūk, tieši tāpēc viņa nolēma sameklēt sev kādu darbu, kuru varētu strādāt naktīs. Meitene pieteicās vadīt nakts sarunas pilsētas radiostacijā.
Tajā pašā pilsētā dzīvoja vīrieties, kurš strādāja par karjera racēju. Reizēm viņam bija jāstrādā arī naktīs. Kad maiņa tā iekrita, vai arī viņš bija paņēmis kādu haltūru ceļa remonta darbos. Viņš vienmēr savā buldozerā klausījās nakts radio programmas. Lai miegs nenāktu. Reizēm viņam sagribējās ar kādu parunāt un tad viņš zvanīja uz nakts sarunu raidījumu. Bet parasti tur nekas prātīgs neiznāca. Tikai tāda stostīšanās un minstināšanās.
„Labvakar!“ teica radio meitene.
„Labvakar, “ atbildēja viņš.
„Kā jums šodien veicās?“ vaicāja radio meitene.
„Labi. Es izraku diezgan daudz…“ atbildēja viņš
„Un kas vēl jums šodien labs noticis?“ jautāja radio meitene
„Nu…es…nezinu, satiku vienu vīru, kurš esot redzējis dzelzceļa katastrofu. Esot saskrējušies divi zaļi vilcieni,“ atbidēja viņš.
„Un, kas tad tur labs? Tā jau drīzāk ir nelaime!“ brīnījās radio meitene.
„Nu… man jau tā nav nelaime!“ noburkšķēja viņš.
„Labi, varbūt jūs varat pastāstīt kaut ko skaistu? Piemēram, par ko jūs sapņojat?“ turpināja radio meitene.
„Par ceļojumu uz Mēnesi,“ atteica vīrs.
„Tas nu gan ir aizraujošs sapnis! Kas tajā vēl notiek?“ interesējās radio meitene.
„Kā kas? Nekas. Tas ir mans sapnis!“ nesaprata vīrs.
„Nu kā? Kaut kam taču tur ir jānotiek,“ turpināja izvaicāt radio meitene.
„Nē. Tas vienkārši ir sapnis!“ jau dusmīgi atbildēja vīrs.
„Vai nebaidāties, ka varētu pēc šī sapņa nepamosties?“ jautāja meitene.
„Nē!“ atbildēja vīrs un nolika klausuli. „Kaut kāda muļķīga tā radio meitene. Lai gan balss skaista,“ viņš nodomāja. Tad viņš izpīpēja vienu cīgu un turpināja rakt.
Bet radio meitene uzlika dziesmu no Pink Floyd pirmā albuma par rūķi, kurš atradis Mēness gaismas ceļu,un aizgāja pačurāt.
„Intersanti, ja es sapņos spētu lidot, varbūt man nemaz negribētos pamosties?“ viņa domāja un drošības pēc ieknieba sev rokā.

Astotā pasaka

Reiz dzīvoja vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam bija noteikti jāaizmieg.
Katru vakaru, pārnākot mājās pēc darba, viņš sāk nervozēt. Ārēji it kā nekas nav manāms – viņš uzvelk čības, aiziet uz virtuvi, uzliek vārīties ūdeni tējai, viņš uzsmērē sviestmaizes un saklāj mazo žurnālgaldiņu pretī televizoram. Viņš ielej sev mazliet rumu vai šņabi, citreiz vīnu, bet tā pavisam mazliet. Tikai glāzīti. Tad viņš apsēžas un ieslēdz ziņu raidījumu. Kad diktors stāsta kaut ko šausmīgu, viņš groza galvu no labās uz kreiso pusi un nopūšas, kad diktors stāsta kaut ko smieklīgu, vīrs smejas un sit ar plaukstu sev pa celi, sporta ziņu laikā viņš vienmēr aiziet uz virtuvi uzsmēķēt. Tas viņam tāds paradums kopš dzīvošanas kopā ar mammu. Mammai ļoti nepatika, ja smēķēja istabā. Un sports arī viņai nepatika.
Vīrs stāv pie atvērtā loga, skatās uz gaismiņām pretējās mājas logos, domā par to, kā rīt no rīta zvanīs modinātājpulkstenis, kā viņš celsies un ies uz darbu, kur satiks daudz cilvēku, ar visiem runāsies, smaidīs, būs laipns, un tāpēc tagad viņam ir jāiet gulēt, jo citādi būs grūti piecelties, lai to visu paveiktu godam. Viņš izmazgā zobus, noģērbjas, apguļas un nevar aizmigt, jo visu laiku domā par to, ka viņam noteikti jāaizmieg. Viņš dzird, kā uz naktsgaldiņa tikšķ modinātājpulkstenis, viņš skaita sekundes un minūtes, tad jau stundas un turpina domāt: “Tev tagad ir jāguļ! Padomā, tev ir palicis pavisam maz laika līdz rītam! Tu nebūsi atpūties, tev sāpēs galva, ja tu tūlīt neaizmigsi!” Bet miegs nenāk.
Tad vīrs sadusmojas uz sevi un pieceļas gultā sēdus. Viņš pārliek kājas pāri gultas malai, uzvelk čības, viņš sēž un skatās uz savām pēdām, kuras ik pa laikam izgaismojas mājai garām braucošo mašīnu gaismās.
Tad vīrs pieceļas, apģērbjas, iziet ārā. Uz ielas stūra netālu no viņa mājas ir telefonbūdiņa. Viņš ieiet tajā, paņem rokās klausuli un uzgriež telefona numuru.
- Labvakar, vai es varētu runāt ar mammu? – viņš jautā.
- Mamma guļ, – viņam atbild.
- Tas ir ļoti svarīgi… – viņš ir neatlaidīgs.
- …pagaidiet… – viņam piekāpjas.
- Jā? – atskan samiegojusies balss.
- Mammu? Te es. Es nevaru aizmigt… – viņš saka.
- Kāds es? Kas runā? Jūs esat kļūdījies… – viņam atbild.
Pīpīpīpī… atskan klausulē, un vīrs zvana uz citiem telefona numuriem.
- Labvakar, vai es varētu runāt ar mammu? – viņš jautā.
- Labvakar, vai es varētu runāt ar mammu? – viņš jautā.
- Labvakar, vai es varētu runāt ar mammu? – viņš jautā.
- Mammu? Es nevaru aizmigt, – viņš saka.
- Būs jau labi. Nāc, es tev paglaudīšu galvu. Čuči nu, – saka mamma, apsedz viņu un glāsta pieri.
Rīt ir svētdiena, nekur nav jāiet.

Devītā pasaka

Reiz dzīvoja vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam nebija naudas dzīvoklim pilsētas centrā, vasarnīcai jūras krastā, motorlaivai, kabrioletam un ceļojumam uz Mēnesi. Tajā pašā pilsētā dzīvoja arī vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam bija nauda dzīvoklim pilsētas centrā, vasarnīcai jūras krastā, motorlaivai, kabrioletam un ceļojumam uz Mēnesi.
Katru dienu vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam nebija naudas, gāja taisīt karjeru. Viņam bija milzīgs buldozers, ar kuru viņš raka grants karjerus, smilšu karjerus un māla karjerus. Tas bija viņa darbs, un viņš to mīlēja, jo buldozerā bija spēks. Vīram patika, ka viņš var izrakt milzīgu bedri, pusdienu laikā apsēsties tās malā un ēst līdzi paņemtās sviestmaizes. Bet vakaros, pārnākot mājās dzīvoklī, kurš nebija daudz lielāks par buldozera kabīni, vīrs domāja, ka kaut kas tomēr nav pareizi. Ja viņš dara to, kas viņam patīk, kāpēc viņš nevar dzīvot tā, kā viņam patiktu – ar māju pilsētas centrā, vasarnīcu jūras krastā, motorlaivu, kabrioletu un ceļojumu uz Mēnesi.
Katru dienu vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam bija nauda, gāja taisīt karjeru. Viņam bija milzīgs kabinets, desmit sekretāres un vienmēr jauns balts krekls, jo baltos kreklos ir liels spēks. Taisīt karjeru bija viņa darbs, un viņam tas patika. Pusdienu laikā viņš stāvēja pie kabineta lielā loga un skatījās uz pilsētas jumtiem, ar pirkstiem ēda no restorāna pasūtītos suši un jutās labi. Bet vakaros, pārnākot mājās milzīgajā dzīvoklī pilsētas centrā, viņš domāja, ka kaut kas tomēr nav pareizi. Ja jau viņš dara to, kas viņam patīk, kāpēc viņš nevar dzīvot tā, kā viņam patiktu – ar diviem dzīvokļiem pilsētas centrā, ar divām vasarnīcām jūras krastā, ar divām motorlaivām, diviem kabrioletiem un diviem ceļojumiem uz Mēnesi.
Tad vienu nakti vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam nebija naudas, izdomāja shēmu. Tā bija diezgan vienkārša shēma, ar kuras palīdzību vīrs varētu tikt pie visa, ko vēlējās. Vajadzēja tikai rakt, bet to viņš mācēja.
No sākuma viņš noraka dažus radiniekus un tika pie starta kapitāla, tad dažus draugus, un pavisam drīz viņš bija kļuvis par visas pilsētas karjeru īpašnieku. Viņš bija uztaisījis milzīgu karjeru un bija par to lepns. Tagad viņam bija nauda dzīvoklim pilsētas centrā, vasarnīcai jūras krastā, motorlaivai, kabrioletam un ceļojumam uz Mēnesi.
Tad vienu nakti vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam bija nauda, arī izdomāja shēmu. Tā bija ļoti vienkārša shēma, ar kuras palīdzību varētu tikt pie tā, ko viņš patiešām vēlējās. Viņam tikai vajadzēja norakt pilsētas visu karjeru īpašnieku.
Tāpēc viņš paņēma pistoli un pielika sev pie deniņiem.

Desmitā pasaka

Reiz dzīvoja kundze, kura nevarēja aizmigt, jo bija veca. Ne jau tā, ka ļoti, ļoti veca, bet arī vairs ne pusmūžā. Vakaros viņa nemaz negāja gultā, jo zināja, ka miegs neatnāks. Patiesībā kundze par to priecājās, jo viņai bija daudz darāmā, bet laika bija palicis maz. Ne jau tā, ka ļoti, ļoti maz, bet arī vairs ne dzīves piektā daļa. Tāpēc kundze bija nolēmusi savest visu kārtībā, lai tad, kad viņas vairs nebūs, nevienam no viņas bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem nevajadzētu nopūlēties ar neatbildamiem jautājumiem.
Kundze vispirms sakārtoja drēbju skapi un pie katra apģērbu gabala pierakstīja, kad, kur, kāpēc tas ir pirkts, kādā notikumā uzvilkts pirmo reizi un kad pēdējo. Tad viņa pēc līdzīga principa sakārtoja traukus sekcijās un galda piederumus virtuves skapīšos, uzrakstot stāstu pat par vismazāko tējkaroti, kuras viņai bija sešpadsmit. Pēc tam kundze sakārtoja visas vēstules, bet dažas no tām tomēr sadedzināja, lai bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem nerastos neatbildami jautājumi. Tad pienāca kārta fotogrāfiju albumiem – par katru no tur redzamajiem cilvēkiem kundze uzrakstīja visu, ko atcerējās. Bet atcerējās viņa daudz, jo visu mūžu bija strādājusi par grāmatvedi, skaitījusi, rēķinājusi, iegrāmatojusi un atmiņa viņai bija laba.
Kad mājās viss bija sakārtots, vecā dāma saprata, ka viņas bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem varētu rasties jautājumi par to, ko viņi dara šajā pilsētā, kāpēc sen jau nav pārcēlušies uz laukiem, kāpēc viņi te ir dzimuši un kāpēc nevar aizbraukt projām. Tāpēc kundze, kura nevarēja aizmigt, jo bija pārāk veca, paņēma fotoaparātu un devās iemūžināt pilsētu tādu, kā to pazina tikai viņa. Kundze fotografēja visas ielas, mājas, pagalmus, soliņus, veikalus, teātrus, avīžu kioskus, tramvaja pieturas… visu, kam viņa kaut reizi bija garām gājusi, pieskārusies vai pamanījusi. Uz fotogrāfiju otrajām pusēm viņa rakstīja paskaidrojumus. Piemēram, “Pa šo ielu es esmu gājusi divas reizes katru mēnesi divdesmit gadu, jo uz tās dzīvoja mana tante, pie kuras bija jāiet ciemos ēst nūdeļu zupu.”
“Stāvot pie šīs pieturas, es ieraudzīju pastaigā izvestu cirka ziloni.”
“Uz šī soliņa 18. jūlija naktī es mīlējos ar jūsu vectēvu.”
“Uz šīm kāpnēm es paklupu un nolauzu papēdi saviem sarkanajiem Vīnē pirktajiem zābakiem.”
Kad viņa bija nofotografējusi visu savu pilsētu, kundze atnāca mājās, apgūlās un nobildēja sevi gultā. Fotogrāfijas otrā pusē viņa uzrakstīja: “Tā esmu es, un tā ir mana gulta, kurā tika ieņemti visi manu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu neatbildamie jautājumi, domājot par kuriem viņi reizēm nevarēs aizmigt.”

Vienpadsmitā pasaka

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam riebās visa tā sapņu padarīšana.
Viņš dzīvoja mazā mazā dzīvoklī, kura virtuve atradās gaitenī, drēbju pakaramais tualetē, bet bibliotēka, viesistaba, guļamistaba un kabinets satilpa vienā telpā, kas nebija lielāka par pieliekamo.
Tā nu viņš tur dzīvoja, un viņa sapņi bija parasti un iepriekšparedzami.
Naktīs no pirmdienas uz otrdienu viņš sapņoja par to, kā iet pa ielu. Iela vienmēr ir viena un tā pati. Garām pabrauc tramvajs.Katru reizi līst sīki pelēks lietus, viņam ir izmirkušas kurpes un bikšu gali dubļaini. Tad viņš nolemj ieiet kafejnīcā, lai sasildītos. Apsēžas pie galdiņa, pasūta karsto rumu un ierauga, kā oficiante nicīgi sarauc degunu par viņa sabristajiem apaviem.
Naktīs no otrdienas uz trešdienu viņš sapņoja, ka iet iepirkties uz tuvējo lielveikalu. Katru reizi viņš nopērk biezpienu, sieru, maizi, olas un pienu, sezama sēkliņas, lasi un sīpolus. Tad viņš stāv rindā pie kasēm un skatās, kas atrodas priekšā stāvošo cilvēku grozos. Parasti viņam priekšā stāv resna sieviete, kura ir nopirkusi četrus šokolādes sieriņus, lētu brendiju, suņu barību un sešas apaļās baterijas. Tad vīrs atceras, ka par šo situāciju lasījis kādā joku žurnālā, nodur acis un visu tālāko sapni vēro savu kurpju purngalus.
Sapnī no trešdienas uz ceturdienu vīrs mazgā veļu. Viņš dodas uz pilsētas veļas mazgātuvi ar lielajām sarkanajām veļas mašīnām un pavada tur pusotru stundu. Visu sapni viņš skatās apaļajā pulkstenī virs durvīm un skaita minūtes.
Naktī uz piektdienu vīrs sev griež nagus. No sākuma kreisās rokas pirkstiem, tad abu kāju pirkstiem. Visgrūtāk nagus ir nogriezt labās rokas pirkstiem. Tas viņam neizdodas sevišķi veikli, tāpēc, lai nolīdzinātu asumus, viņš tos nograuž. Pēc pamošanās nagi vienmēr ir īsi.
Sapnī uz sestdienu vīrs piedzeras un no rīta neko neatceras. Sapnī uz svētdienu viņam ir randiņš ar sapņu meiteni. Vīrs stāv pie spoguļa un nevar sasiet kaklasaiti. Viņš mēģina desmitiem reižu, bet nekas nesanāk, tad viņš paskatās apkārt, ierauga mazo dzīvokli, kurā vietas pietiek tikai vienam cilvēkam, un nomet kaklasaiti zemē. Viņa nepārvēršas ne par čūsku, ne ūdens peļķi, bet paliek guļam starp putekļiem un neskaitāmām kaklasaitēm no citiem sapņiem.
Naktī uz pirmdienu vīrs skatās pa logu. Aiz tā brauc vilcieni. Vieni zaļie brauc uz jūru, bet citi zaļie uz laukiem. Reizēm garām pabrauc arī kāds dzeltenais. Droši vien, ka uz Maskavu vai Parīzi. Vīrs gaida šo dzelteno vilcienu, jo tā vadītājs viņam mēdz piemiegt ar aci. Vīrs vadītājam uzsmaida un domā par vilcienu sliedēm, kuras nekad nekrustojas, jo ir paralēlas taisnes. Viņas vienkārši ir taisni un uz priekšu.
Lūk, tādi ir vīra sapņi, viņš par tiem kaunas un tos neieredz.
Bet tad vienu nakti starp svētdienu un pirmdienu dzeltenais vilciens apstājas, tā vadītājs izkāpj no lokomatīves, pamāj ar roku vīram, kurš tobrīd stāv pie loga, un sakrusto visus sliežu ceļus. No vīra loga izskatās, it kā viņš pītu dzelzceļam bizes. Tad no kreisās puses tuvojas zaļais vilciens uz laukiem, bet no labās puses brauc zaļais vilciens uz jūru. Dzeltenā vilciena vadītājs saberzē rokas un apsēžas piekalnītē. Vīra sirds priecīgi lēkā – beidzot viņa sapņos notiek kaut kas interesants. Tad atskan bremžu spiegšana, sausi metāliski būkšķi, sprādzieni un pēc mirkļa milzīgs klusums. Vīrs atver acis un zina, ka pēc tā, ko viņš ir redzējis, nekad vairs nevarēs aizmigt.

Divpadsmitā pasaka

Reiz dzīvoja sunītis, kurš nevarēja aizmigt, jo bija ļoti ziņkārīgs. Viņam visu laiku bija jāskrien skatīties, kas notiek aiz stūra. Bet aiz stūra, protams, notika cits stūris, aiz kura atkal cits un cits, un cits. Tā sunītis visu laiku skrēja no stūra uz stūri, priecīgi vēzēja asti un vienmēr bija gatavs brīnumiem. Tāpēc laimīgs.
Sunītim bija saimnieks, kurš viņu mīlēja, un tāpēc nevarēja aizmigt, jo visu laiku uztraucās, kas ar sunīti notiek. Viņš, protams, ļāva viņam skriet, kur vien sirds kāro, bet kamēr sunītis nebija atnācis mājās, gulēt negāja.
Vienu nakti sunītis nepārnāca. Viņš neatgriezās arī nākamajā un aiznākamajā naktī. Tāpēc saimnieks nolēma doties viņu meklēt. Vispirms viņš paskatījās aiz pirmā stūra, tad otrā, pēc tam trešā, bet sunīša tur nebija. Saimnieks gāja tālāk, un aiz katra stūra viņu gaidīja tukšums pilns ar visādiem niekiem.
No sākuma saimnieks uztraucās, tad dusmojās, vēlāk kļuva galīgi nikns un pie sevis murmināja „Es to kuces bērnu nositīšu, kad atradīšu!“. Vēlāk viņš nogura dusmoties un juta, ka krūtīs sāk viļņoties milzīgs sāļš okeāns. Tajā peldēja balti laineri, kas savā starpā sasaucās ar gariem stieptiem svilpes saucieniem „Tu – tu – tu – tūūūūū“.
Saimniekam jau sen bija sajucis stūru skaits, aiz kuriem viņš bija meklējis. Reizēm viņam likās, ka sunīša baltais astes gals pazib aiz sētas vai vārtrūmē, bet tie bija tikai tādi māņi. Pēdējā reizē viņam bija licies, ka dzird sunīša priecīgo riešanu aiz kāda atvērta pirmā stāva loga; viņš ieskatījās dzīvoklī un saprata, ka ir kļūdījies. Tur vienkārši bija ieslēgts televizors ar Komisāru Reksi.
Tajā brīdi saimnieks sajuta, ka vajadzētu atpūsties. Viņš iegāja tuvējā veikalā un nopirka sev pidžamu, spilvenu, čības, uzvilka tās un apsēdās uz ietves. Iet mājās negribējās. Atbalstījis galvu pret sienu, viņš atcerējās, kā bija dziedājis sunītim miega dziesmu, kad viņš, atskrējis no saviem brīnumu meklējumiem, aiz satraukuma nevarēja aizvērt acis. Saimnieks sāka dungot. Kaut kur aiz sienas varēja dzirdēt tādu klusu skraboņu, it kā kāds tajā mēģinātu izurbināt caurumu. Saimnieku tas netraucēja un viņš turpināja dziedāt. Ar katru šūpuļdziesmas pantiņu viņam kļuva vieglāk un vieglāk, skumjas lēni iemiga un sunīša baltais astes gals no ilgām pārvērtās par atmiņām. Skrubināšanās kļuva skaļāka, un līdzās vīrieša galvai parādījās mazs caurumiņš. Aiz tā varēja dzirdēt kādu elpojam. No sākuma satraukti, tad aizvien mierīgāk un klusāk. Tieši tā, kā elpo aizmidzis cilvēks. Saimnieks vēl kādu brīdi padziedāja, tad piecēlās un devās tālāk pilsētā. Viņam gribējās uzzināt, kas atrodas aiz tuvākā stūra, tad aiz nākamā, aiznākamā un aizaiznākamā. Izrādījās, ka tur ir visādi brīnumi. Pēc dažām dienām aiz viena no stūriem viņš ieraudzīja meiteni, kura sēdēja uz ietves pidžamā, čībās, ar lampu un pudeli vīna. Vīrs netālajā picērijā nopirka Neapoles picu un apsēdās viņai blakus
„Es nevaru aizmigt. Padziedāsi man miega dziesmu?“ – meitene teica.
„Tu tiešām gribi gulēt? Labāk paēdīsim un paskatīsimies, kas atrodas aiz nākamā stūra,“ – teica vīrs.