02.12.2010. Recenzijas

Aizmirstās rotaļlietas

Anna Jozauska, skama.lv,  09.o2.2010

3. februārī no māju jumtiem bija nostiepušās lāstekas, sniegs joprojām spītīgi un bezcerīgi uz vietas lika riņķot gaudulīgi lūdzošajām mašīnu riepām, bet gājējiem atvēlēja vien šauras, nedroši iemītas taciņas, pa kurām steigties pieputinātajā pilsētā. Ar skatu augšup uz lāstekām un sniega lavīnām paiet ceļš līdz Ģertrūdes ielas teātrim, kur līdzās veterinārmedicīnas reklāmauto ir norāde par ceļu uz izrādi, par ceļu uz vasaru pašā ziemas viducī. Radošās apvienības Nomadi jaunajā objektu izrādē Vasaras sala no ziemas pāri palikusi vien ausaine, kas izstiepta kļuvusi par šūpuli bērnam adītas cepures veidolā.

Izrāde aizved daudz tālāk pa vasaru.

Tā aizved bērnībā, kad gultā zem spilvena un segas tika pa kluso paslēptas ne vien ledenes, bet arī fanķiki, robotie un krāsaini pudeļu korķīši, šokolādes medaļu zeltītie iesaiņojumi un dzijas pavedieni neveikli savītās draudzības rokassprādzēs. Tā aizved uz laukiem, kur, uzkāpjot klētsaugšā, pazuda laiks, rokoties vectēva gadiem atliktajās tā saucamajās gan-jau-vēl-noderēs mantās, neparastā veidā sajaucot pagātni ar pierakstītām skolas burtnīcām, kuras ir vienkārši žēl izmest, nākotni ar pie sienas pieslietu spārīti kāda vēl nedzimuša bērna pirmajam velobraucienam un tagadni ar mammas saucieniem, lai mudīgi kāpjam lejā.

Izrādes veidotāju – Kristas Burānes, Mārtiņa Eihes, Jutas Vanagas, Kristīnes Vītolas, Egona Kronberga – stāsts esot sācies ar Tūves Jansones “Vasaras grāmatu”, bet teksts izrādē ir uz roku pirkstiem saskaitāmos teikumos, visu pārējo saliekot noslēpumainās lādītēs un skaņās. Nepilnu stundu garā izrāde iepriecina ar absolūto detaļu un nianšu izjūtu, kas ļāvusi radīt ne vien telpu, bet arī dabiskās nevērības atmosfēru, kad krāsainie stikliņi un akmentiņi jūrmalā nav vietām apzināti izbērti, bet ir nejauši saskaloti un sabiruši smiltīs. Izrādes telpu veido gluži parasta bērna gulta, kas ir gluži nepierasti piebāzta ar sadzīvē lietojamām lietām un lietiņām, kas izrādē iegūst citu dabu pēc sava nosaukuma, formas, funkcijas vai vienkārši asociatīvas līdzības ar elpojošu būtni. Ap gultas margām notīti striķīšu mehānismi, kas līdz ar aktrises Jutas Vanagas rokām darbina objektus. Neviens no tiem nav nevērīgi nokļuvis spēles telpā un pēc iedzīvināšanas to vairs nav iespējams uzskatīt kā sadzīves priekšmetu, bet gan kā konkrētas lomas izpildītāju, kurš turpina dzīvot, kaut arī elpa, balss un kustību spēja tam tiek piešķirta vien tajā brīdī, kad tas nonāk aktrises rokās. Galvenajiem varoņiem – adītas cepures bērnam, stīvi kokainam slotaskāta tēvam un mīksta spilvena vecmammai – klusums un miera stāja (jo cik gan daudz vienlaikus spēj darbināt divas cilvēka rokas) organiski ierakstās un attaisnojās viņu tēlu raksturos un īpašībās (lai cik dīvaini būtu runāt par adītas cepures vai spilvena raksturu). Bērns augām dienām spēlē paslēpes, tēvs ilgi guļ un tad sēžas pie rakstāmmašīnas, pie kuras laiks paiet tikpat vienmuļi un vienmērīgi, kā guļot, bet visamizantāk tas atklājas vecmammai, kura ieguvusi dzīvību aktrises rokās kā uz burvju mājienu iemieg un sāk krākt, pat apvēlusies kājām gaisā un netikdama laukā no atkal jau vēl vienas slepenās lūkas šajā neparastajā gultā. Tāpēc brīdī, kad dzīvību dodošās rokas ir aizņemtas ar kādu citu priekšmetu, omulīgā spilvenvecmamma nekļūst atkal par spilvenu, bet turpina savu dzīvi ļāvusies pēkšņam miegam kādā nostūrī vai klusi pīpējot, cerēdama, ka par to neviens nenojauš, bet nezinādama, ka visi jau to zina. Aktrisei izdodas panākt, ka visa gulta čum un mudž no dzīvības.

Izrādei nav stāsta. Tā atklāj norises cilvēku dzīvē un dabas pasaulē, izmantojot zināšanas par konkrēta procesa norisi, bet izmantotie līdzekļi pārsteidz nesagatavotu. Šīs elementārās dzīves zināšanas palīdz atklāt skatuviskās darbības nozīmi, kas pilnīgi brīnumaini un netverami no neskaidras par pilnīgu skaidru un nepārprotamu kļūst visiem skatītājiem vienā acumirklī, kad uz skatuves nostrādā pēdējais elements darbības norišu vienādojumā. Dažbrīd ārējā līdzība ir tik tieša, ka iedomātais tēls nolasās uzreiz, taču dažbrīd skatītājam jārakņājas pēc nozīmes, lai pēc tam varētu priecīgs smieties par izrādes veidotāju fantāzijas krāšņumu. Izrāde kļūst par piedzīvojumu visai ģimenei, kur lielie atkal nonāk bērnībā, bet mazajiem tiek pavērta tā spēļu pasaule, kurā viņi sev neatminamā vecumā reiz jau ir spēlējušies ar virtuves katliem un koka karotēm par spīti sadāvinātajiem pīkstošajiem grabuļiem un attīstošajām rotaļlietām.