02.17.2010. Recenzijas

Vasarīgais sapnis un atkāpusies realitāte

Toms Treibergs, pilna recenzija lasāma Kultūras Forums 2010. gada 12. – 19. fenruāris, Nr. 6 (385)

Laikā, kad Māte Daba ir pagriezusi pret mums sava vaiga bargo pusi, tā vien gribas atrast ko tādu, kas sasildītu un viestu cerību, ka mūsu apdzīvojamajā teritorijā eksistē arī vēl kāds cits gadalaiks bez ziemas. Laba iespēja, lai to veiktu, ir radošās apvienības Nomadi jaunā objektu teātra izrāde Vasaras sala, kuru demonstrē Ģetrūdes ielas Teātrī.

Mārtiņš Eihe, Krista Burāne, Juta Vanaga un Kristīne Vītola, pievienojoties Egonam Kronbergam kā muzikālā noformējuma autoram, izrādi veidojuši, iespaidojoties no somu rakstnieces Tūves Jansones autobiogrāfiskā atmiņu tēlojuma Vasaras grāmata.

Ģertrūdes ielas Teātris reālajā izteiksmē ir plaša telpa kādā daudzstāvu namā šīs ielas 101a namā, kurā darbojas deju studija, dažādas aģentūras utt. Telpas noformējumā saglabājušās Staļina laika monumentālās arhitektūras un dizaina iezīmes, gan visai pieņemamā formā – griesti un sānu sienas papildinātas ar atturīgiem, bet masīviem rotājumiem, parketa vai līdzīga seguma grīda liek justies kā smalkas pilsētas ģimnāzijas absolventu ballē. Vienvārdsakot, vēl vairāk kā citās reizēs, telpa dod savu nopelnu kopējā izrādes struktūrā.

Darbības vietas centrs: metāla gulta ar augstu kājgali un galvgali, tās stūros piemontētas vara caurulītes, priekšskatu aizsedz zaļgani aizkariņi, izveidojot ko līdzīgu miniatūrai taisnstūra dušas kabīnei. Kad tie tiek pavērti, skatienam paveras tuksnesīga ainava ar nokaltušu, izteiksmīgi izlocījušos kociņu vidū, tajā karājas mazs šūpuļtīkls, plaknes līdzenumu veido strīpainas segas, radot līdzību ar smilšu klājumiem, starp kuriem ik pa brīdim parādās zeme.

Turpinājumu lasiet drukātajā KF.