Atsauksmes par “Atmiņu istabas” izrādi
Esam apkopojuši vairāku skatītāju un ekspertu atsauksmes par izrādi “Atmiņu istabas”. Pēdējās 2 izrādes 24. un 29.februārī plkst. 19:00 Kaņepes Kultūras centrā.
LINDA ĢĪBIETE (teātra kritiķe):
” “Atmiņu istabas” ir vieta bez robežām. Ārējā robeža, kas šķir šo mākslas telpu no pārējās pasaules, un ģeogrāfiskās koordinātes ir ļoti noteiktas – Skolas iela Nr.15. Bet “Atmiņu istabu” iekšienē noteiktība pazūd un sākas pats interesantākais, ko teātra māksla var piedāvāt – spēle ar realitāti. Turklāt šoreiz spēlei robežu nav. Kad ceļas priekškars un sākas teātris? Kad beidzas tas, ko dēvējam par dzīves realitāti, un sākas māksla? Kad beidzas parastā patiesība un sākas aizraujošie meli jeb, citiem vārdiem sakot, tas, ko iztēlojušies un konstruējuši izrādes veidotāji? Un ir tik patīkami atskārst, ka kāds tavu acu priekšā gaumīgi manipulē ar tavu patiesības izjūtu!”
INTA BALODE (dejas kritiķe, journal.dance.lv) “Tas, ko atceros”:
Izrāde par nāvi. Izrāde par to nāvi, pēc kuras nepaliks atmiņas, jo ne jau plakanais materiāls zem stikla kastēm cilvēku padara mūžīgu. Taču „Atmiņu istabas” sākas kā svētki – kā dzīvā aktiera Leona Leščinska izstādes atklāšana, ar paša aktiera stāstījumu par dažādajiem viņa dzīves posmiem, kur nevar zināt, kas ir patiesība, kas – fikcija. Izvēlātā runas maniere un attieksme īsti neļauj saprast vai aktieris runā par sevi vai par savu tēlu, vai par eksponātu muzejā, kurā strādā par gidu. Bet tam, ka Ingmārs Bergmans aicinājis Leonu Leščinski spēlēt, ja pareizi atceros, Hamletu, tam jau nu, protams, vidējais latvietis netaisās ticēt. Taču sapni strādāt ar režisori Māru Ķimeli gan var itin labi saprast un just līdzi, ka aktierim tas nav izdevies. Nezinu, vai pareizi atceros, bet, šķiet, tiešām nav sanācis.
Izrāde beidzas ar Leona Leščinska un/vai viņa atveidotā tēla iziešanu pa durvīm un izrādes Mārtiņa Eihes izgājienu ar ķeblīša kāju niknā režisora/pašas nāves/laika/atmiņas traucējumu tēlā. Stikli šķīst, un izput viss plakanais un pusplakanais muzeja materiāls. Neatceros gan tagad, vai Eihe sit iespējami fiktīvās atmiņas vai īstās. Tikai atstājot „Atmiņu istabas” kļūst tā īsti drēgni skaidrs – nāvīte un bērītes sākas jau ar drēgnajām trepēm, ar cilvēkiem, kas kaut ko gaida staigājot pa istabām un meklējot veidus kā sevi nodarbināt, aktierim mugurā ir tāds standarta mirstamais uzvalks, visas lietas atmiņu istabā ir no senākiem laikiem, skatītājiem dod dzert tādu senu vērtību kā „Moka”, teksts skan no lenšu magnetafona… saraksti ar dažādu gadu notikumiem beidzas, cik atceros, kādu laiku pirms 2000.gada (varbūt ar S.Beketa nāves gadu 1989.gadā? varbūt ar kādu datumu, kuru L.Leščinskis uzskata par pēdējo jēdzīgo lomu?).
Aplausu nav, jo kaut kā neiederas, kādu laiku klusums, tad sākas aizvien skaļāka krāmēšanās, kāds vēl meklē iespēju iemest otro „Mokas” glāzīti, tad vēl mazliet pastaigāt pa nu jau sadauzītajām „Atmiņu istabām” un padomāt, cik labi, ka citādi, cik labi, ka ne viss beigās izrādījās tas, pēc kā sākumā izskatījās, cik labi, ka par spīti sliktajai atmiņai pat bez īpašas piepūles var diezgan daudz atcerēties…
VALDIS CELMIŅŠ (filmu operators un producents):
“Manuprāt, Mārtiņš ar Kristu ir tik talantīgi, ka reizēm šķiet jocīgi, ka viņi vēl strādā neatkarīgajā teātrī, taču aizejot uz šādu izrādi viss top skaidrs.”Atmiņu istabas” balansē starp performanci, klasisku teātri un dziļu fizioloģisku piedzīvojumu, kas notiek tiešām ar Tevi. Tās lielākā jauda ir šī spēja būt neatkarīgiem.”
PĒTERIS BRĪNIŅŠ:
“Prast sajust! Tā gribās vien noteikt pēc “Nomadi” izrāde “Atmiņu istabas” noskatīšanās. Sākumā izrāde man raisīja atgrūšanās sajūtu, iespējams tāpēc, ka viss notiek tik intīmi un stāsti par cita cilvēka personisko dzīvi mani garlaiko. Tomēr šī dubultā nomiršana man kārtējo reizi raisīja pēcgaršu par iluzioro pasauli un par to, cik maz mēs novērtējam lietas un jēgu, kura ir ap mums. Viss ir saistīts un viss notiek tieši tā kā tam jānotiek. Tā nu šis dzīvais mironis vēl šobaltdien liek domāt citiem cilvēkiem.”
Lasi vēl:
- recenzijas par izrādi:
Elīna Gulbe “Atmiņu istabas – par atmiņām un dzīves mijiedarbību”
Dace Bargā “Par to kāpēc ir vērts atcerēties”
Toms Treibergs “Atmiņu izgāstās iekšās”
