02.20.2012. Recenzijas

Legālā Kaņepe

Anete Konste

Dienas pielikums IZKLAIDE, 16.02.2012.

Izdzirdot vārdu „teātris”, lielākā daļa cilvēku iztēlē ar nopietnu sejas izteiksmi pie spoguļa pieķemmēs matus, ieelpos kārtīgu parfīmu mutuli un gaidīs kā zāles tumsā aktierus skatam atsegs milzu samta aizkari. Tikmēr ir radusies vesela paaudze, kas teātri vairs neuztver kā patosa pilnu rituālu, kura pirmizrādēs viesojas prezidents un starpbrīžos visi pāros klīst gaitenī pa riņķi.

Rīgā ir uzplaukuši un savu skatītāju veiksmīgi atraduši vairāki „neformālie” teātri – Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātris, Nomadi Art House – , kas nebaidās eksperimentēt, taču ir apliecinājuši savu kvalitāti, ko pierāda arī nominācijas „Spēlmaņu naktī”. Dažkārt par industriālo dēvētā vide, kurā šie teātri uzņem savus viesus, var likties aizdomu pilna – piemēram, lielākā daļa radošās apvienības Nomadi izrāžu notiek bijušās kažokādu rūpnīcas ādu ģērētavas un žāvētavas cehā Ādmiņu ielā. Ziemas periodā aizdomas raisa ne tikai neierastā vide, bet arī alkas pēc komforta, jo vietu zālē var nākties izkarot, nevis vadoties pēc labākas redzes pozīcijas, bet pēc tā, kurš krēsls atrodas tuvāk krāsniņai.

Šobrīd viens no Nomadi projektiem „Atmiņu istabas” iedzīvojies vietā, kas pagaidām vēl ir tikai pamats visai grandiozai idejai, – Kaņepes Kultūras centrā. Idejas autors ir Latvijas andergraunda aprindās bieži manāms čirkains puisis vārdā Dāvis Kaņepe, kurš, vēl jauns būdams, Nākotnes pilsētas kultūras namā organizēja mūzikas festivālu „Rozā peldbaseins”. Dāvis ir paspējis izdzīvoties pa Romas kino skolu, peldbaseina vairs nav, bet nu toties viņam ir pašam savs kultūras nams – Rīgā! Tā ir vairāk nekā simts gadus veca, daudz bohēmas piedzīvojusi koka ēka bijušajās Jāzepa Mediņa telpās Skolas ielā 15. Vērienīgā, taču cieņpilnā rekonstrukcija, kurā palīdzīgu roku solījusi arī viena no Latvijas kulta arhitektēm Zaiga Gaile, vēl nav notikusi, taču ēka jau ir tikusi atvērta vairākiem radošiem projektiem, kas aizsākās ar starptautisko festivālu „Homo Novus” š. g. 3.-9. septembrī. Tiek plānots, ka šis projekts pildīs kārtīga kultūras centra funkcijas, uzņemot savās telpās māksliniekus un mūziķus (turklāt – pat ārzemju!), kā arī ierīkojot itāļu gastronomisko tradīciju apvēsmotu demokrātisku virtuvi, kas, apvienojot spēkus, kļūs par jaunu pulcēšanās vietu visiem pēc kultūras izslāpušajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Šķiet, šobrīd modē ir viss, kas ir starpdisciplinārs, t.i., konkrēti nepieder nevienai mākslas formai. Tieši šādi tiek apzīmēta izstāde – izrāde „Atmiņu istabas”, kas vietu sev atradusi Kaņepes Kultūras centrā. Mono izrāde ar „drusciņ pazīstamo” Liepājas teātra aktieri Leonu Leščinski iesākas ar viņa paša diriģētu ceļojumu pa savas dzīves trim memoriālajām istabām – bērnību, skolu un teātri. Aktieris katrā no istabām arvien vairāk pārvēršanas no vienkārša cilvēka par īstu aktieri, kurš runu papildina ar dziļdomīgi teatrāliem „iesmējieniem”, kādus nekad un nevienam neesmu novērojusi realitātē. Ekskursija noslēdzas ar režisora Mārtiņa Eihes pēc Semjuela Lī Beketa lugas „Krapa pēdējā lenta” veidotu izrādi, kurā Leons Leščinskis aiziet bojā, un tā arī paliek apklāts ar baltu palagu, neiznākot mums paklanīties un neomulīgi atstājot vienus ar viņa fotogrāfijām memoriālajās istabās.

Katras nedēļas otrajā pusē apskatāma arī tāda paša nosaukuma izstāde, ko acīmredzot starpdisciplinārākam efektam veidojuši dažādu profesiju pārstāvji: mūziķis Edgars Rubenis, multimāksliniece Krista Burāne un mākslinieks – scenogrāfs Māris Ruskulis. Pirms izstādes potenciālie apmeklētāji tika aicināti arī aktīvi iesaistīties, ietvītojot internetā savu bildi ar aprakstu, par ko pretī tika solīta tās parādīšanos pašā izstādē. Lai nejauktu jums galvu, nemēģināšu atstāstīt savas atmiņas par atmiņām, jo starpdisciplināru pulcēšanos noteikti ir vērts izbaudīt arī katram personīgi. Tikmēr par jūsu atmiņām jau ir kļuvis viss, ko es nupat uzrakstīju.