Mēs Tev un Tavam draugam vai draudzenei piedāvājam 5 minūtēs kopā noskatīties 1800 saulrieta fotogrāfiju. Un iedzert tēju. Neskrien, atpūties!

Mēs parūpēsimies, lai neviens cits jūs šajā miera brīdī netraucē. 

Radošā apvienība „Nomadi” jums piedāvā videoinstalāciju ar performatīviem akcentiem “Jūras zilais”. Tās laikā jūs varēsiet mājīgos apstākļos uz mirkli atpūtināt kājas un mākslas nogurdinātos prātus, vērojot to, kas bijis ne tikai pirms kultūras, bet arī pirms cilvēka un dzīvības.

Darba autori Krista Burāne un Mārtiņš Eihe aicina skatītājus padomāt par kultūras un dabas attiecībām, par cilvēkiem, kuri civilizācijas piedāvāto ērtību dēļ aizmirst dabisko, par vienkāršām lietām, kurām cilvēki vairs neatlicina laiku, neievēro un ikdienas pieredzē tās kļūst par retumu. Retumu, kuram iespējams drīz būs vieta muzejos.

Jūraszilajā vakarā jūs ar tēju cienās aktieris Gatis Maliks.

Jūras zilais vakars skatāms “Goda teātra” jaunajā Black Box, kas tapis ar LMT atbalstu.

Man sanāca tāds garāks komentārs.

Krista Burāne

Jūs noteikti esat dzirdējuši teoriju, ka iesākumā bija vārds? Es arī to zināju, bet kā skudriņa Tipa no senas animācijas filmas – vārda spēkam ticēju, neticēju. Bija gadījies piedzīvot vārda radītus priekus un bēdas, bet tas viss sīkums, salīdzinot ar pēdējā mēnesī acīm redzamo, neticamo – brūk vecā pasaule un rodas jauna, tie, kas reiz bija vienoti, nu ir dalīti, un tas viss – vārda dēļ. Labi, būšu precīzāka – dažu vārdu dēļ. Vēl precīzāk – trīs vārdu dēļ.

“Kultūras cilvēki” un “radošums” ir vārdi, kas satricinājuši šo pasauli. Pasauli, kurā runā latviski. Kurā šobrīd neuzticību izsaka lielākā tautas un valsts daļa savai mazākajai tautas daļai[1], kas arī ir valsts. Vārdu sakot, klīnisks gadījums, kura cēlonis, manuprāt – latviešu valodas jēdzienu neprecīzs lietojums.

“Kultūras cilvēki” – kas tie par zvēriem?

Kopš par kultūras ministri, pateicoties nozaru vadītāju politiskajai sadalei, kļuvusi Žaneta Jaunzeme Grende (cilvēks, kurš ir līdzatbildīgs par krīzes laikā kultūras nozarei dramatiski samazināto finansējumu – kopumā 42%, bet VKKF 72% salīdzinot 2010. ar 2008. gadu), latviešu tauta ir uzzinājusi, ka tās sastāvā ir tāda kā minoritāte – “kultūras cilvēki”, kuri turklāt pretendē uz pārējo Latvijas cilvēku radīto materiālo labumu jeb nodokļu naudu.

“Kultūras cilvēki” apvienojas, “kultūras cilvēki” raksta vēstules, “kultūras cilvēki” pieprasa finansējuma sistēmas maiņu VKKF, “kultūras cilvēki” uzdod jautājumus, “kultūras cilvēkus” neapmierina tas un šitas, viņi nesaprot to, ka nepieciešamas pārmaiņas – izskan no KM vadītājas mutes tautas ausī. Un tauta nodomā : “Fui, kādi nejauki un kašķīgi tie kultūras cilvēki, nafig mums viņus un visu to viņu kultūru! Mēs savās nozarēs STRĀDĀJAM, bet viņi kuļ tukšus salmus, lai taču beidz vienreiz muldēt un IET STRĀDĀT ĪSTU DARBU!”.

Šobrīd mēs novērojam to, kā neizprotot,  kas tiek apzīmēts ar vārdu “kultūra”, tiek šķelta sabiedrība, nostādot kultūras nozares dabiniekus pret citiem šīs valsts iedzīvotājiem un devalvējot gan “kultūras”, gan “cilvēka” jēdzienus. Jēdziena “kultūras cilvēki” lietojums attiecinot to tikai uz Kultūras ministrijai pakļautajās nozarēs strādājošajiem, nozīmē to, ka pārējā sabiedrības daļa tiek klasificēta kā “nekultūras cilvēki”.  Bet šāds lietojums ir nepareizs un ir pretrunā ar kultūras būtību. Kultūra ir sistēma, kas sevī ietver VISAS cilvēka darbības sfēras, vērtību sistēmas un valodu, tā iekļauj sevī cilvēku kopš dzimšanas un cilvēka augšana nozīmē iekļaušanos kādā noteiktā subkultūrā. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks ir kultūras būtne.

Tomēr rodas jautājums, vai mēs visi apzināmies, vai saprotam, kāda ir kultūras loma cilvēka tapšanā, ka bez kultūras nav cilvēka un tikai cilvēkā tā manifestējas. Vārdu savienojuma “kultūras cilvēks” lietošana apliecina to, ka šādas izpratnes nav arī Kultūras ministrijā un tad, savukārt, nav brīnums, ka to nesaprot arī Ministru prezidents un liela daļa sabiedrības. Iespējams tas izskaidro arī to, kāpēc kultūras ministre piecu mēnešu laikā nav definējusi savas kultūrpolitikas prioritātes un to, kas tad ir Kultūras ministrijas mērķi.

Manuprāt, Kultūras ministrijas darbības mērķi iespējams definēt vienkārši – “Jaunrades procesa nodrošināšana, vērtību (nemateriālo un materiālo) radīšana, apgūšana un saglabāšana, kuras rezultātā tiek uzlabota dzīves kvalitāte”.   Tās specifiskā, no citām ministrijām atšķirīgā darbības sfēra ir nemateriālās VĒRTĪBAS, un tai būtu jāuzņemas rūpes ne tikai par Kultūras ministrijai pakļauto nozaru strādnieku labklājību, bet visas nācijas garīgo veselību. Neieslīgstot detalizētākā šāda mērķa skaidrojumā, jo tas nav šī raksta uzdevums,  vien pieminēšu, ka jaunrade, vērtību radīšanas, apguves, saglabāšanas process attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo veido vidi, kurā mēs varam būt cilvēki – domājoši, jūtoši, brīvi, atbildīgi un radoši.

Savukārt, lai šādu mērķi īstenotu, ir nepieciešami kultūras ministrijai pakļauto nozaru STRĀDNIEKI, (tālāk alfabēta secībā un nepilnīgi) – aktieri , arhitekti, bibliotēku darbinieki, dejotāji, diriģenti,  dizaineri, dramaturgi, fotogrāfi, gleznotāji, grafiķi, grāmatnieki, keramiķi, komponisti, mākslas pedagogi,  mūziķi, muzeju darbinieki, operatori, rakstnieki, režisori, tēlnieki, scenāristi, scenogrāfi un citi, kas ar savu DARBU, rada sabiedrībai telpu un citu skatupunktu domāšanai par vērtībām, garīgajai attīstībai un ikviena radošo spēju pilnveidei. Turklāt dara to latviešu valodā, kas ir vienīgā Latvijas nācijas atškirības zīme.

Apzināti izvēlējos māksliniekus un ar mākslu saistīto nozaru darbiniekus nosaukt par strādniekiem, lai uzsvērtu, ka arī viņu darbs (pārsvarā bez normēta darba laika un ar niecīgu atalgojumu) ir pelnījis to, ka tiek atzīts par īstu darbu, gan likumdošanas, gan sabiedrības priekšā. Šai tēmai būtu jāvelta atsevišķs raksts, kurā tiktu analizēta jēdziena “darbs” izpratnes maiņa postindustriālajā pasaulē. Tomēr gribu piebilst, ka saucot Kultūras ministrijas pārstāvēto nozaru profesionāļus par “kultūras cilvēkiem”  un nepieminot to profesionālo piederību, tiek mazināta mākslinieku kā darba darītāju atpazīstamība un to darba nozīmība.  Droši vien, ka KM un tās vadītājas darbības mērķim vajadzētu būt pretēji vērstam.

“Radošums” un tā industrijas

Turpināšu par trešo no vārdiem, kurš pēdējā laikā no Kultūras ministrijas puses skan ļoti bieži un ir pamatā topošām pārmaiņām – “radošums”.

Savā divdesmit gadus ilgajā darba praksē izglītības, reklāmas un mākslas nozarēs, esmu piedzīvojus daudz un dažādus modes vārdus, kuri vīdēja avīžu pirmajās lapās, skanējuši no politiķu un dažāda līmeņa vadītāju mutēm, tika rakstīti finansējuma piesaistes projektu pamatojumos, bet pēc kāda laika noklusuši, lai dotu vietu jauniem jēdzieniem ar kuriem atkal var pelnīt uzmanību un naudu. Atceraties? Inovācijas, integrācija, optimizācija, resturkturizācija, kritiskā domāšana, pozitīvā domāšana, ilgtspēja, sinerģija u.c. – pārsvarā šie vārdi tika izrauti no dažādām teorijām un lietoti nekritiski, attiecinot tos uz parādībām un procesiem, kurus tie nebūt neapraksta vai apraksta nepilnīgi. Liekas ka tieši tā šobrīd notiek ar modes jēdzienu “radošums”.  Lai arī tas ir viens no biežāk pieminētajiem jēdzieniem Kultūras ministrijas ierēdņu un t.sk. kultūras ministres leksikā, atkal un atkal rodas sajūta, ka īstas skaidrības par šī vārda nozīmi mākslas sfērā nav.

Radošums ir cilvēka prasme analītiskā veidā palūkoties uz pierastu vai jaunu situāciju / problēmu, izvērtēt to, sintezēt esošo informāciju neparastā veidā,  piešķirt tai jaunu vērtību. Tas saistīts arī ar tādu perosonības īpašību kā drosme un pašapziņa attīstību.  Radošuma rezultāts ir jaunas zināšanas un nestandarta risinājumi, kuras var tik īstenotas cilvēka darbībā. Šis prasmju un īpašību kopums var palīdzēt attīstīties jebkurai cilvēka darības jomai – vai tā būtu māksla vai uzņēmējdarbība. Tiktāl viss kārtībā un liekas, ka Kultūras, Izglītības, Vides un Ekonomikas ministriju kopīgais nodomu protokols par platformas “Radošā Latvija” izveidi [2], varētu būt labs paraugs starpnozaru sadarbībai. Plaformas mērķis ir sekmēt radošā potenciāla apzināšanu un izmantošanu Latvijas konkurētspējas stiprināšanā, tautsaimniecības attīstībā un sabiedrības labklājības veicināšanā. [3]

Šādi definēts mērķis liek uzmanīgi lūkoties uz aizraušanos ar jēdziena “radošums” lietošanu attiecībā uz Kultūras ministrijas nozaru attīstību, jo tas, galvenokārt, tiek aplūkots kā uzņēmējdarbības instruments un PEĻŅAS avots. Vēlēšanās mākslas procesu pielīdzināt biznesam, noved pie secinājuma, ka labs mākslinieks ir tas, kurš labi pārdod savus darbus. Vai kurš savas radošās prasmes izmanto biznesa projektos. Pēc tādiem kritērijiem radošo industriju veiksminieku pulkā neiederētos lielākā daļa mākslas vēsturē pieminēto  klasiķu.

Es nesaku, ka labs mākslinieks ir izsalcis mākslinieks un, kura darbi nevienam nav vajadzīgi, es vēlos pievērst uzmanību tam, ka šobrīd publiskajā telpā  netiek apspriestas citas iespējas kā veicināt kultūras ministrijas pakļautībā esošo nozaru finansiālo izaugsmi kā vien viegli pārdodamu produktu radīšana. To pierāda dramatiski zemais valsts finansējums un dotācijas jaunrades procesa nodrošināšanai.

Man liekas apspriešanas un diskusiju vērts Radošo industriju saraksts, kur līdzās, piemēram, teātrim likta reklāmas sfēra. Ir skaidrs, kurš no šiem diviem industrijas spēlētājiem nopelnīs vairāk.  Bet vai tāpēc, ka teātris nepelna tik daudz kā reklāmas uzņēmums, tas būtu mazāk radošs? Un, kurš no šiem diviem spēlētājiem ir svarīgāks cilvēku un nācijas garīgās veselības uzturēšanai? KM pārstāvji bieži piesauc britu piemēru un radošās industrijas lielās peļņas iespējas, aizmirstot piebilst, ka lielākos ienākumus rada izklaides sfēra, kuras augšgalā atrodas datorspēļu bizness. Vai tā ir nākotne, kuru Latvijai novēl “Radošās Latvijas” platformas veidotāji?

Varbūt ir vērts palūkoties uz “radošo industriju” un “radošumu” nevis no industriālas, bet postindustriālas  sabiedrības skatupunkta un vērtību skalas? Tad radošās industrijas kā rezultātu ražojošas fabrikas izpratne, pārvēršas un radošās industrijas iemanto skolas apveidu, kuras mērķis – attīstības process..

Varbūt ir vērts šobrīd, kamēr  KM jaunās kultūrpolitikas nostādes vēl nav izstrādātas, padomāt par akcentu pārnesi un radoši attiekties pret pašu radošuma un “radošo industriju” jēdzienu.  Varbūt to pamats ir stiprs visu mākslas veidu skolu tīkls un kultūras pasākumu apmeklēšanas obligāta iekļaušana skolas programmās?

Es gribētu aicināt Kultūras ministriju, Izglītības ministriju un Ekonomikas ministriju sadarboties, lai, pirmkārt, pārvērstu skolas par “radošajām industrijām”, kurās aug ar radošumu apveltīti cilvēki.

Mākslas (visu veidu) procesu un notikumu iekļaušana skolas mācību programmās,

1) radītu pamatu radošas nācijas un radošas ekonomikas attīstībai,

2) nodrošinātu mākslas un kultūras notikumu pieejamību, gan to izdzīvošanu,

3) radītu izpratni par mākslu un kultūru, radītu pieprasījumu pēc tās nākotnē, tas vienotu nāciju un ļautu ikvienam apzināsies sevi kā kultūras būtni,

4) dotu iespēju bērniem attīstīt savas radošās prasmes, lai vēlāk tās izmantotu savās profesijās un nozarēs.

Savukārt, mākslas nozaru darbinieki, daudz lielāku ieguldījumu Latvijas attīstībā varētu dot ciešāk iesaistoties izglītības procesā, nevis kļūstot par sīktirgoņiem, kas ar saviem darbiem pauniņās klejo no tirgus uz tirgu. Par mākslas pārdošanu un finansējuma piesaisti, lai rūpējas tie, kuru radošās spējas vislabāk izpaužas pārdošanas jomā.

Saruna

Pārpratumi ar jēdzienu dažādajām izpratnēm ir sīkums, kurš labojams dažās sarunas minūtēs, ja vien sarunas biedri uzticas viens otram un grib sarunāties vienā valodā. Situācijā, kurā šobrīd esam, kad KM pakļauto nozaru darbinieki, nesaprot KM veidoto politiku, bet KM vadītāja nesaprot savas nozares profesionāļus, droši vien vajadzētu atcerēties, ka valoda ir svarīgs līdzeklis, lai saruna vispār notiktu un uzticība tiktu atjaunota. Varbūt var sākt ar pašu veinkāršāko un vienoties, kā saprotam jēdzienus “kultūra” un “radošums”?

P.S.

Te interesanti un kritiski viedokļi par radošumu un radošajām industrijām http://www.diena.lv/kd/spele-ar-radosumu-13943071

[2] Minsitriju kopīgais nodoma protokols par sadarbību platformas “Radošā Latvija” izveidi šī gada 14. martā.

[3] http://www.diena.lv/kd/kulturas-ministrija-sakusi-darbu-pie-platformas-radosa-latvija-izveides-13936871

Paldies visiem, kas lika sirsnīgu mūziku, spēlēja to no sirds un piepildīja visas atnākušās sirdis ar pavasari!

Pavasara nakts ballīšu sezona ir atklāta!
Visiem, kas fotografēja un filmēja – liels lūgums iesūtīt mums savas bildes!

te Goda un Šoļa vērojumi…

Apkopojot balsojuma rezultātus, gada pirmā ceturkšņa saistošāko kultūras notikumu sarakstā kā lielākais PĀRSTEIGUMS ir nosaukts radošās apvienības “Nomadi” starpnozaru mākslas projekts “Atmiņu istabas“!

No 3. – 29. februārim Kaņepes Kultūras centrā notika starpnozaru mākslas projekts “Atmiņu istabas”. Tā bija vieta, kurā ar teātra, fotomākslas, skaņu arheoloģijas un vēsturisku rekonstrukciju palīdzību, skatītāji varēja satikt, satvert un reģistrēt savas atmiņas par dzīvi. Faktiskas un izdomātas, smieklīgas un mazliet skumjas, visiem stāstāmas un no sevis slēpjamas. Atmiņas, kas liecina, ka esam bijuši dzīvi.

Projekts “Atmiņu istabas”  sastāvēja no trīs daļām.

Izrādes, kurā tika atklāta drusciņ pazīstama aktiera Leona Leščinska memoriālā istaba.

Teātris ir viena no gaistošākajām mākslām. Tās radītāju darbi dzīvo vien īsu mirkli un tad paliek par skatītāju atmiņām.  Kopā ar tām zūd arī aktieru un režisoru darbs. Tieši tāpēc L. Leščinskis izvēlas nostāties pretī laikam un veidot savu memoriālo istabu – radot un rādot īstas un iespējami īstas atmiņas par laiku, kurā atpazīsim arī katrs sevi. Izrāde veidota pēc S.Beketa lugas “Krapa pēdējā lenta” motīviem. Izrādes režisors Mārtiņš Eihe.

Izrādes recenzijas, intervijas ar veidotājiem un foto skatāmi te.

Izstādes “Atmiņu istabas”, kuru veido multimāksliniece Krista Burāne, mākslinieks scenogrāfs Māris Ruskulis un mūziķis Edgars Rubenis. Izstādē  būs skatāmas dažādas personiskās dzīves lauskas un fragmenti skaņās, vizuālos tēlos un ikdienas priekšmetos, kas katra skatītāja iztēlē ļaus veidot personiskus atmiņu stāstus un klejot savu atmiņu laukos.
“Atmiņu istabas” izrāde un izstāde ir veidotas, kā savstarpēji papildinoši un tomēr patstāvīgi eksistējoši darbi. Izrādes laikā izstāde kļuva par tās scenogrāfiju,

Latvijas teātra vēsturei nozīmīgu izrāžu rekonstrukcijām, kuras pētja to, kas tad paliek pāri no aktieru un režisoru darba pēc tam, kad izrāde beidz savu dzīvi. Rekonstrukcijas piedāvāja LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas kursa studenti, kuri stāstīja par M. Ķimeles un O. Krodera iestudējumu “Trīs māsas” (1974), Ā. Šapiro “Ivanovs” (1974), M. Kublinska “Elektra, mana mīla” (1977), V. Lūriņa “Spartaks” (1977), E. Smiļģa “Ziedošais tuksnesis” (1955), P. Pētersona “Spēlē, Spēlmani” (1972). Rekonstrukcijas ar saviem stāstiem papildinās izrāžu veidotāji un aculiecinieki.

]]> http://ikdiena.nomadi.lv/2012/04/atminu-istabam-sabalsots-kg-kulturas/feed/ 0 http://ikdiena.nomadi.lv/2012/04/kas-piektdien-didzejos-tresajas-vislatvijas-aktieru-dj-u-cinas/ http://ikdiena.nomadi.lv/2012/04/kas-piektdien-didzejos-tresajas-vislatvijas-aktieru-dj-u-cinas/#comments Wed, 25 Apr 2012 09:16:55 +0000 Mr. Vectevs http://ikdiena.nomadi.lv/?p=4150 Šo piektdien, 27. aprīļa vakarā, Kaņepes Kultūras centrā (Skolas ielā 15) notiks šīs teātra sezonas muzikālākais notikums - trešās Vislatvijas aktieru dīdžeju cīņas, kas kopā pulcē Latvijas valsts un neatkarīgos teātrus. Savu dalību pasākumā ir apstiprinājuši 9 teātru pārstāvji, ar kuriem tad aicinām iepazīties:

Trīsvienība BaibaDanaLienīte no Leļļu teātra ieradīsies kā sievietes melnā uzspēlēs mūziku ar gaišuma un naivitātes nokrāsu, kas liks visiem atplaukt smaidā un kļūt pavasarīgi priecīgiem. Daiļās dāmas sola arī kāda “noslēpumainā viesa” ierašanos.

Ar neatvairāmu sieviešu skaņu valdzinājumu apburs Valmieras Drāmas teātra aktrise Inga Siliņa:“Spēlēšu tikai un vienīgi sieviešu kārtas pārstāves. Skanēs lieliskas sieviešu balsis un viņu skaņdarbi”.

Gints Šimelis – Širmanis un Andris Kalnozols (UMKA.LV) ar pa pusei sliktas mūzikas palīdzību centīsies sasniegt 90to gadu klases vakara vibrācijas. Kopā atcerēsimies laiku, kad klasesbiedrus sauca Kaspars, Ilze un Liene. Tā kā pagājušais gadsimts bija milzīga improvizācija, tad 90to gadu mūzika vēsturē ieies apstulbusi kā skolēns, kas Merkuram uzdzēris Izbu.

Mārtiņš Počs (Dailes teātris) sola pilnīgu apvērsumu laba noskaņojuma kultivēšanā: “Vai tā būs zaļumballīte? – Nē! Vai tas būs Klubņiks? – Nē! Vai tā būs Laba ballīte? JĀ! Laba Mūzika, Labi Cilvēki, Laba Ballīte. Un, lai padarītu to visu krāsaināku, ņemšu talkā savu labāko draugu Mazo Šoviņu!”

Mārtiņš Eihe (NOMADI) aka DJ Caps, spēlēs 80to un 90to gadu mūziku no sākuma līdz beigām, ar bildēm un komentāriem, latviski un angliski. DJ Caps devīze “Simple the best” – diezgan kustīga, bet brīžiem dikti lustīga.

Dirty Deal Teatro aktiera Toma Auniņa performances laikā tiks radīta jauna muzikāla interpretācija ar akustisko instrumentu un video palīdzību: “…un Atomola, bez saskaņošanas ar vadību, šļāc savas iekšas uz klātesošo kailajām miesām, un svētie aizlūdz – zeme, atveries!!”

Savukārt tālās Liepājas “Goda teātri” pārstāvēs pats Kaspars Gods, kura galvenais instruments dīdžeju cīņās ir konkrētība: “Nekāda teātra, viss notiks pa īstam. Dzīvosim tepat un tagad, tāpēc iepriekš neko zināt nevar.. Kā būs..būs”

Šī vakara skumjāko mūziku spēlēs Andrejs Jarovojs aka DJ iTunes Shuffle no Ģertrūdes ielas teātra.

“2012. gada 27.aprīlis Kaņepes kultūras centrs pulcē kopā divus dj-us ģēnijus, kuri paši vēl nezin, ka tādi ir, jo līdz šim vēl nekad viņiem pašiem nav ienākusi prātā doma spēlēt kā dīdžejiem. Vai viņiem abiem kopā izdosies saspridzināt pamatus Kaņepes kultūras centram? Dāmas un kungi, jūsu uzmanībai Artis Drozdovs un Kristians Kareļins (Nacionālais teātris).”

Atgādinām, ka vakaru vadīs otro aktieru dīdžeju cīņu uzvarētājas – MadAnt (Nacionālais teātris), bet cīņu galvenais tiesnesis - pirmo dīdžeju cīņu uzvarētājs Ģirts Šolis (Umka.lv). Cīņu starplaikos publiku izklaidēs Ģirta Šoļa un Gata Malika muzikālās performances.

NOTEIKUMI:

1. Dalībnieki cīņu I un II posmā izlozes kārtībā spēlēs 2 x 10 minūšu garu mūzikas setu

2. FINĀLĀ nokļūst 3 vislabāko skatītāju atbalstu guvušie dīdžeji

Galvenā  balva: ceļojošā aktieru dīdžeju cīņu kanniņa un ceļa zīme dalībai “Vislatvijas labāko aktieru dīdžeju cīņu finālā”, kas norisināsies Valmierā festivāla “No Mad I” ietvaros no 5. – 7. jūlija,

III Vislatvijas aktieru dīdžeju cīņas rīko radošā apvienība “NOMADI”. Sadarbības partneris – Kaņepes Kultūras centrs; informatīvais atbalstītājs – žurnāls IR

Foto ieskats iepriekšējās aktieru dīdžeju cīņās:

Nomadi Art House

Teātra Bārā

Kad: 27. aprīlī plkst. 21:00 Norises vieta: Kaņepes Kultūras centrā (Skolas ielā 15). Ieejas par ziedojumiem

No 3. – 29. februārim Kaņepes Kultūras centrā notika starpnozaru mākslas projekts “Atmiņu istabas”. Tā bija vieta, kurā ar teātra, fotomākslas, skaņu arheoloģijas un vēsturisku rekonstrukciju palīdzību, skatītāji varēja satikt, satvert un reģistrēt savas atmiņas par dzīvi. Faktiskas un izdomātas, smieklīgas un mazliet skumjas, visiem stāstāmas un no sevis slēpjamas. Atmiņas, kas liecina, ka esam bijuši dzīvi.

Projekts “Atmiņu istabas”  sastāvēja no trīs daļām.

Izrādes, kurā tika atklāta drusciņ pazīstama aktiera Leona Leščinska memoriālā istaba.

Teātris ir viena no gaistošākajām mākslām. Tās radītāju darbi dzīvo vien īsu mirkli un tad paliek par skatītāju atmiņām.  Kopā ar tām zūd arī aktieru un režisoru darbs. Tieši tāpēc L. Leščinskis izvēlas nostāties pretī laikam un veidot savu memoriālo istabu – radot un rādot īstas un iespējami īstas atmiņas par laiku, kurā atpazīsim arī katrs sevi. Izrāde veidota pēc S.Beketa lugas “Krapa pēdējā lenta” motīviem. Izrādes režisors Mārtiņš Eihe.

Izrādes recenzijas, intervijas ar veidotājiem un foto skatāmi te.

Izstādes “Atmiņu istabas”, kuru veido multimāksliniece Krista Burāne, mākslinieks scenogrāfs Māris Ruskulis un mūziķis Edgars Rubenis. Izstādē  būs skatāmas dažādas personiskās dzīves lauskas un fragmenti skaņās, vizuālos tēlos un ikdienas priekšmetos, kas katra skatītāja iztēlē ļaus veidot personiskus atmiņu stāstus un klejot savu atmiņu laukos.
“Atmiņu istabas” izrāde un izstāde ir veidotas, kā savstarpēji papildinoši un tomēr patstāvīgi eksistējoši darbi. Izrādes laikā izstāde kļuva par tās scenogrāfiju,

Latvijas teātra vēsturei nozīmīgu izrāžu rekonstrukcijām, kuras pētja to, kas tad paliek pāri no aktieru un režisoru darba pēc tam, kad izrāde beidz savu dzīvi. Rekonstrukcijas piedāvāja LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas kursa studenti, kuri stāstīja par M. Ķimeles un O. Krodera iestudējumu “Trīs māsas” (1974), Ā. Šapiro “Ivanovs” (1974), M. Kublinska “Elektra, mana mīla” (1977), V. Lūriņa “Spartaks” (1977), E. Smiļģa “Ziedošais tuksnesis” (1955), P. Pētersona “Spēlē, Spēlmani” (1972). Rekonstrukcijas ar saviem stāstiem papildinās izrāžu veidotāji un aculiecinieki.

Kamēr citi atceras karu, Nomadi aicina atcerēties to, kā rodas mīlestība. 9. maijā plkst. 19:00 Kaņepes kultūras centrā pēdējo reizi izrāde jauniem cilvēkiem “Viss par mīlestību”. Izrāde sākas kā visiem labi zināmais stāsts par Romeo un Džuljetu, kas reiz dzīvoja Veronā, bet šodien Rīgā. Tā sākas ar mīlestību. Tomēr tās mērķis ir pētīt to, cik viegli cilvēki pakļauj savas domas un emocijas ārējai manipulācijai, cik vienkārši un ātri ir iespējams pārvērst mīlestību naidā.  Lai būtu vieglāk saprast to, kā  nevēlēšanās ieklausīties vienam otrā, kļūst par pamatu nebeidzamiem strīdiem – Romeo un Džuljetas mīlestības stāsta fonā virmo latviešu un krievu attiecības.

Kā raksta Heilija Tetere portālā EasyGet: “Izrādes pamata tēma ir pat ļoti aktuāla mūsdienu Latvijai, kurā dzīvo dažādi tautību cilvēki, liela daļa no tiem – krievi. Ja izrādes veidotāji ar šo, neviennozīmīgi traktēto tēmu, vēlējās uzrunāt tos, kuri kaut reizi mūžā pieķēruši sevi pie domas, ka viņam kaut kas nepatīk krievos, ir trāpīts desmitniekā.”

Bet Daci Vilkāju no portālā Epadomi aizkustinājis tieši mīlestības stāsts: “Brīdī, kad Ginta Andžāna tēlotais Romeo sāk stāstīt par savām jūtām, nevaru savaldīt emociju pārpilnību- cik patiess tēlojums! Jūtos nokļuvusi īstas mīlestības jūtu virpulī.”

Klasisks spēles  teātris skatītājus gaida izrādes pirmajā daļā. Otrā ir pārsteigums ne tikai skatītājiem, bet arī aktieriem.

Aija Murāne raksta “…Izrāde ‘Viss par mīlestību’ ir ārkārtīgi laba un mīļa, un aizkustinoša, un…, un…! Turklāt sapratu, ka Šekspīra luga “Romeo un Džuljeta” tomēr ir lietojama un pat tīri labi lietojama. P.S. Varbūt jāpārskata mana vienmēr-saki-jā politika izrādēs. Biju Romeo Monteki komandā. Gandrīz beidzās letāli. Labi, beidzās jau arī.”

Izrādes radošā komanda ir režisors Mārtiņš Eihe, dramaturģe Krista Burāne,  mūziku izrādei sacerējis Edgars Rubenis, kostīmus veidojusi Inga Siliņa.

Lomās  Gints Andžāns, Inese Pudža, Edgars Rubenis vai Mārtiņš Eihe, Aigars Apinis.

Savukārt, 11. maijā plkst. 18:30 Dirty Deal Teatro pēdējo reizi tiks spēlēta Ansela Kaugera komēdija “Kāpēc es mīlu krievus”.

Ņemot vērā skatītāju lūgumus un ieteikumus “Nomadi” ir sākuši darbu pie izrādes “Kāpēc es mīlu krievus” otrās daļas, kuras darba nosaukums “Par ko es mīlu latviešus”.  Ģirta Rāviņa spēlētā latviešu tautas dvēseles zinātājā A. Borta varonis ir pierādījis, ka smiekli ir pareizais veids, lai runātu par to, ko parasti izvēlamies noklusēt.  Arī šajā brīdī viņš aicina: “Ja sabiedrības krasā dalīšanās 9. maijā jūsu apziņā izraisa kādas negatīvas emocijas, nāciet uz izrādi “Kāpēc es mīlu krievus”, lai smietos kopā!”.

Kā raksta Maija Treile “Izrādes uztveri ietekmē katra skatītāja attieksme pret latvietības jautājumu. Ja tas šķiet neaizskarams un svēts, par ko drīkst runāt tikai apliecinošā intonācijā, tad Kāpēc es mīlu krievus var uztvert kā zaimojošu provokāciju. Ja attieksme ir piezemētāka un ne tik jūtīga, izrāde piedāvā iespēju izsmieties pašiem par sevi un vienlaikus motivē pārdomām.”

Izrādes režisori Mārtiņš Eihe, Krista Burāne, spēlē – Ģirts Rāviņš.

Cīņas trešais turnīrs kopā pulcēs 9 Latvijas valsts un neatkarīgos teātrus -  Nacionālo  teātri, Dailes teātri, Leļļu teātri, Valmieras Drāmas teātri, Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātri, Goda teātri, Umka.lv un radošo apvienību Nomadi.

Savas performatīvās dīdžeju prasmes šoreiz rādīs Artis Drozdovs (Nacionālais teātris), Mārtiņš Počs (Dailes teātris), BaibaDanaLienīte (Leļļu teātris), Inga Siliņa (Valmieras Drāmas teātris), Toms Auniņš (Dirty Deal Teatro), Gints Širmelis – Širmanis un Andris Kalnozols (Umka.lv), Andrejs Jarovojs (Ģertrūdes ielas teātris), Kaspars Gods (Goda teātris) un Mārtiņš Eihe (Nomadi).

Vakaru vadīs otro aktieru dīdžeju cīņu uzvarētājas – šarmantās MadAnt (Nacionālais teātris), bet cīņu galvenais tiesnesis būs pirmo dīdžeju cīņu uzvarētājs Ģirts Šolis (Umka.lv), kurš apsolījies izklaidēt publiku cīņu starplaikos.

DJ Battle pirmajā posmā  dalībnieki  izlozes kārtībā spēlēs 10 minūšu garu mūzikas setu. Finālā iekļūs trīs vislielāko skatītāju atbalstu guvušie dīdžeji, kas sacentīsies par galveno  balvu un iespēju piedalīties Vislatvijas labāko aktieru dīdžeju cīņu finālā, kas norisināsies Valmierā festivāla “No Mad I” ietvaros no 5. – 7. jūlijam.

Kad: 27. aprīlī plkst. 21:00

Norises vieta: Kaņepes Kultūras centrā (Skolas ielā 15)

Ieejas par ziedojumiem

Foto ieskats pirmās un otrās Vislatvijas aktieru dīdžeju cīņās:

Nomadi Art House: http://ikdiena.nomadi.lv/2011/10/pirma-latvijas-teatru-aktieru-dj-battle/

Teātra Bārā: http://ikdiena.nomadi.lv/2012/01/2-vislatvijas-aktieru-dj-cinu-foto/